Mans izaicinājums
6. aprīlis, 2024 pl. 12:00
Viena no šķautnēm, ko man ir vēl arvien grūti pieņem –
man ir maz enerģijas,
tā ļoti ātri beidzas.
Sākumā (protams) domāju, ka esmu slinka.
Tad veicu veselības pārbaudes (viss labi).
Domāju, ka neesmu atradusi īsto nodarbi.
..ka neprotu sadalīt spēkus…
Salīdzināju un apbrīnoju tās, kuras var tik daudz un vienmēr (labi, pārsvarā) tik enerģiski pa dzīvi diet.
Un tas atņēma vēl vairāk enerģijas un ticības sev.
Līdz, pamazām sevi IZZINOT un PIEŅEMOT,
varu sev atzīt, ka man ir dots tik un,
patiesībā,
ar to, cik man ir, es izdaru daudz.
Tagad es zinu savas ražīgās stundas,
zinu, kad likt sesijas, kad rakstu darbus veikt, kad labāk iedzert kafiju vai tēju un nedarīt neko,
zinu, ka pēc dienām, kad vadu treniņus ir jābūt “slimās govs” dienai (šo nosaukumu aizņēmos no kāda sava kolēģa).
Kas man ir visgrūtāk? – PIEŅEMT, ka es neesmu tāda enerģijas bumba, kā es gribētu, kādas sabiedrība mīl.
Es ik pa laikam iekrītu salīdzināšanās purvā.
Bet nu jau māku ātri tik ārā vai pat neļauties “ievilkties”.
Un tas man palīdz vēl vairāk pieņemt citus.
Jo vairāk pieņemot sevi, var pieņemt citus.
Un otrādi.